BSA Jēkabpils filiāles studenta un viņa kolēģa ikdiena ir dzīvību un īpašumu glābšana
Šopavasar par pašaizliedzīgu un profesionālu rīcību, glābjot cilvēka dzīvību, ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) augstāko apbalvojumu Sudraba zīmi «Par nopelniem» tika apbalvoti divi jēkabpilieši VUGD Zemgales reģiona Jēkabpils daļas ugunsdzēsēji glābēji kaprālis Aigars Miglāns un seržants Valdis Mačuks. Viņi bija tie, kuri pavasara palos izglāba Daugavā uz neliela ledus gabala peldošo meiteni. Atceroties šo gadījumu, viņi teic, ka tas neesot nekas īpašs, jo viņu ikdiena ir saistīta ar darbu ekstremālos apstākļos ar dzīvību un īpašumu glābšanu. VUGD vadība šo notikumu raksturojusi kā unikālu, jo meitenes glābšana bija iespējama, tikai pateicoties glābēju profesionalitātei, drosmei un spējai nekavējoties pieņemt situācijai atbilstošus lēmumus.
Toreiz pavasarī ugunsdzēsēju automašīnas brauca gar abiem Daugavas krastiem, jo meitene atradās upes vidū. Viņa bija atpeldējusi no Ābeļu pagasta, un straume ledu lielā ātrumā nesa uz priekšu. Abi glābēji pieņēma lēmumu aizbraukt garām peldošajam ledus gabalam, lai lejpus tā ielaistu upē laivu. Velkot smago laivu uz ūdeni, bija redzams, ka meitene aizpeld garām un uzkabināt laivai motoru nepietiks laika. Tādēļ tika nolemts ledus gabalu panākt laivā ar airu palīdzību. Glābējiem izdevās panākt un iecelt laivā uz ledus gabala peldošo 19 gadus veco meiteni tikai apmēram 100 m no krācēm, kas viņai varēja izrādīties liktenīgas. Tagad vīri spriež, ka meitenei ļoti paveicās, ka tas nebija nakts melnumā, jo, lai arī sāka jau krēslot, tomēr par šo gadījumu zvanījuši daudzi cilvēki. Meitenei paveicies arī izbraukt caur tilta apakšu, nesaduroties ar tā balstiem un tādēļ, ka ledi vēl gāja nedaudz. Paspējām. Vienkārši paveicās, saka glābēji.
Abi ugunsdzēsēji arī jau iepriekš dienesta laikā ir vairākkārt apbalvoti un saņēmuši pateicības, taču medaļas šopavasar viņiem tikušas pirmoreiz. Paši glābēji teic, ka sabiedrība ne vienmēr izprot uzgunsdzēsēju un glābēju darba specifiku. Gadās dzirdēt, ka atbraukuši dzēst bez ūdens vai bijuši saskurbuši, ka nav varējuši noturēt ūdens šļūteni. Kā nu to noturēt, ja spiediens ir lielāks par 6 atmosfērām! Un, ja, nodrošinot nepārtrauktu dzēšanu, vienai no ekipāžām mašīna jāpievieno hidrantam vai kādai no ūdens ņemšanas vietām, tad nav ko brīnīties, jo visu līdzatvesto ūdeni parasti izlej ļoti īsā laikā.
Runājot par darbu, vīri atzīst, ka maiņas nereti ir grūtas, jo vairākas stundas nākas smagi fiziski strādāt, ir gadījumi, kad vienā vietā strādā vairākas ugunsdzēsēju maiņas, un ir bijuši gadījumi, kad mainās tieši ugunsgrēka vietā. Darāmā netrūkst arī starplaikos, līdz ar štatu samazināšanu vīri visu dara paši: gan kurina depo, gan veic daudzus citus saimnieciskos pienākumus. Viņi priecājas par jaunajām ugunsdzēsības mašīnām, jo vecās vairāk nācies remontēt, nekā ar tām braukt. Jaunā tehnika arī bagātīgi nokomplektēta ar dažādām palīgierīcēm dažādiem briesmu gadījumiem. Abi saka, ka darba esot daudz cauru gadu: pavasaris nāk ar plūdiem un kūlas ugunsgrēkiem, seko vasara ar peldēm un slīkšanu, rudenī bieži aizdegas mājas, kurās nav kārtībā apkures sistēmas, bet ziema nāk ar salu un tā iespaidā notikušām nelaimēm, bet avārijas uz ceļa notiek cauru gadu. Aigars šajā darbā strādā astoto gadu, bet Valdis sešpadsmito. Valdis šeit nonāca nejauši, jūkot agrāk stabilajiem uzņēmumiem deviņdesmito gadu sākumā. Draugi ieteikuši pamēģināt tikt ugunsdzēsējos. Toreiz uz Rīgu aizbraucām kādi astoņi vai deviņi, bet no tiem tikām mēs tikai divi. Lai varētu šo darbu strādāt, ir jāiziet daudz dažādu pārbaužu eksāmenu un testu. Psiholoģiskais tests par piemērotību šādam darbam vien ilgst teju visu dienu, vēl ir medicīniskās pārbaudes un fiziskās sagatavotības pārbaudes, kā arī daudzi citi pārbaudījumi. Vēlāk šis darbs ievilka, pastāstīja Valdis. Savukārt, Aigars par ugunsdzēsēju ir mācījies skolā, šeit bijis praksē, bet pēc armijas pieteicies darbā.
Kolektīvs mums ir labs, personāla mainība nav liela, bet dažādi smagie gadījumi ir mūsu ikdiena: tas vienkārši ir mūsu darbs. Tevi izsauc, un tu nezini, kas notikuma vietā būs, kādi būs apstākļi, kā varēs palīdzēt. Kaut kas jau no visa redzētā cilvēkā paliek. Ir arī daudzi smagi gadījumi, bet tas vairāk pirmajos darba gados, pastāsta Aigars. Tā kā arī ugunsdzēsējiem par 25% samazināta alga, daudzi no viņiem sākuši strādāt otrā darbā, lai spētu uzturēt ģimeni. Aigars uzsācis studijas Baltijas Starptautiskās akadēmijas Jēkabpils filiālē. Viņš spriež, ka tas vajadzīgs gadījumam, ja šajā darbā vairs nevarēs nopelnīt iztiku ģimenei, kā arī pašam, lai nesēdētu uz vietas, bet būtu kāda pozitīva virzība. Kas zina, kādi laiki vēl būs jāpiedzīvo! Tā spriež puisis. Viņš, tāpat kā vairums ugunsdzēsēju, ir hokeja fans un arī pats labprāt uzspēlē volejbolu. Valdis atpūšas medības un makšķerējot. Patīk vērot dabu, papriecāties par meža dzīvniekiem, ne vienmēr vajag kaut ko nomedīt. Abiem ir ģimenes Aigars ir tētis divām meitām, bet Valdis diviem dēliem. Abi priecājas par jauno paaudzi, mazliet pažēlojas par samazinātajām algām, tomēr atzīst, ka dzīve ir dota, lai to dzīvotu, tāpēc nav ko skumt!
Tomēr ugunsdzēsēju algas, kopš samazinātas, tā arī nav vairs paceltas, kā tas noticis kaut vai ar skolotājiem. Tagad ar bažām tiek gaidīts nākamais budžeta grieziens. Ugunsdzēsēji domā, ja vēl samazinās algu, liela daļa apsvērs, vai šajā dienestā palikt. Visiem taču ir kredīti. Tagad mums pārmet, ka mēs ņēmām banku aizdevumus, bet mēs taču rēķinājāmies ar valdības teikto, ka būs arvien labāk. Arī realitāte liecināja, ka dzīves līmenis paaugstinās. Kāpēc gan nepaņemt kredītu, kuram mēnesī jāmaksā 150 lati, ja pelni pāri 400 latiem, un pēc dažiem gadiem sola, ka alga būs ap 700 latiem? Tagad mūs mierina, ka nevajadzēs tik daudz griezt no budžeta, bet mēs jau vairs neticam. Tagad mēs rēķināmies, ka katrā ziņā būsim zem šī budžeta griešanas naža, pastāsta Valdis. Bija laiks, kad varējām paceļot, bijām dažos ārzemju atpūtas braucienos ar darba kolektīvu, bet tas bija tolaik, kad kaut ko varēja no algas atlicināt. Pēdējā laikā mums reizēm pārmet, ka uz izsaukumu atbrauc tik maz cilvēku, bet mūsu arī ir palicis maz. Tagad Jēkabpils ir lielpilsēta. Ja Valmiera, kas ar mūsu pilsētu reizē tika pievienota lielo pilsētu saimei, palielināja ugunsdzēsēju skaitu, tad mums nekas tāds nenotiek, piebilst Aigars.
Taču vīri ir pozitīvi noskaņoti, saka, ka nav ko skumt. Ja būs veselība, būs arī viss pārējais un ka jādzīvo tik nost. Tomēr drošības par nākotni kļūstot arvien mazāk trūkst noteiktības, stabilitātes un konkrētības.
Raksts pārpublicēts no laikraksta "Brīvā Daugava", 08.06.2010.