Bieži dzirdēts par jauniešu vēlēšanos tikt prom no laukiem – tikt uz pilsētu. Savukārt, mazajās pilsētās gaužas par to, ka jaunie dodas studēt uz Rīgu, un tad dzimtās vietas aizmirst, paliek Rīgā, kļūst par rīdziniekiem un negrib vairs atminēties, no kurienes nākuši. Kāda anekdote vēsta, ka kārtīgam latgalietim esot kauns aiz Rīgas dzīvot tālāk par Ogri. Taču ne jau visi grib būt smalki pilsētnieki. Ir arī daudz jauniešu, kuriem bijuši savi apsvērumi, kāpēc viņi netiecas nokļūt Rīgā.

Māris Mašinskis no Dignājas 2009. gadā pabeidza Jēkabpils 3. vidusskolu un meklēja, kurā augstskolā iestāties. Tika apsvērta studiju iespēja Rēzeknē, Jelgavā un Rīgā, iesniegti dokumenti vairākās augstākajās mācību iestādēs. Jelgavā tika līdz pārrunām, kuru rezultāts tomēr izrādījās studijas maksas grupā. Ja jau jāmaksā, tad vismaz Rīgā, tā nodomāja jaunietis un iestājās Rīgas Aeronavigācijas institūtā, lai latviešu grupā studētu starptautisko uzņēmumu vadību, taču viss izvērtās citādi, nekā gaidīts. – Pirmajā studiju dienā bija jāmācās augstākā matemātika, bet krieviski. Nodomāju, ka nāksies piepūlēties un visus līdz šim zināmos terminus apgūt arī krieviski, taču, kad arī otrajā dienā speciālie priekšmeti tika pasniegti krieviski, nolēmu, ka visu tik ātri apgūt svešvalodā nevarēšu. Tā es jau otrajā dienā biju no šīs augstskolas atgriezies mājās. Meklēju, kur vēl varētu pagūt pieteikties studijām, bet visur jau bija par vēlu, - pastāstīja Māris. Vēlāk viņš ieraudzīja sludinājumu „Brīvajā Daugavā”, ka Baltijas Starptautiskā akadēmija (BSA) uzņem jaunos studentus līdz 1. oktobrim. - Pašlaik jau beidzu 1. kursu BSA Jēkabpils filiālē, kur apgūstu uzņēmējdarbības vadību. Esmu ļoti apmierināts, ka nekur neaizskrēju. Tagad man būs tieši tāda pati izglītība, kāda būtu bijusi, ja es pabeigtu akadēmiju Rīgā, tikai tā būtu bijusi daudz dārgāka, - tā atzina Māris.
Oksana Getta pabeidza Jēkabpils 2. vidusskolu un arī plānoja par studijām Rīgā. Viņa devās turp un iekārtojās kopmītnē, lai redzētu, vai šāda dzīve būs pieņemama. – Padzīvoju kopmītnēs divus mēnešus un sapratu, ka man tā ir problēma. Sapratu, ka ir ļoti svarīgi, kādi tev gadās kaimiņi. Izrādījās, ka mantas nevar atstāt, viss bija netīrs. Tolaik biju plānojusi iestāties Policijas akadēmijā, lai kļūtu par policisti. Vēlāk gan mani atrunāja no šīs ieceres, un arī pašas akadēmijas tagad vairs nav. Tovasar Rīgā man bija darbs, taču izrādījās, ka ar mācībām to nevarēs savietot. Mācības bija dārgas, un ja pašam nav iespējas pelnīt, tad, lai dzīvotu Rīgā un studētu, vecākiem un radiniekiem jābūt ļoti turīgiem. Man tādas situācijas nebija, - atceras Oksana. Viņa atgriezās mājās un no paziņām, kas studēja BSA Jēkabpils filiālē, uzzināja, ka studēt ir iespēja tepat. Tagad Oksana mācās BSA 3. kursā un nemaz nenožēlo, ka dzīve savulaik iekārtojās šādi. – Man tagad ir brīvais laiks, es strādāju tepat Jēkabpilī tirdzniecības kompānijā, tā pati varu nopelnīt. Savienot mācības ar darbu ir ērti un arī maksa ir daudz zemāka nekā studijām Rīgā. Kursabiedri ir pārsvarā vietējie cilvēki, daļa jau ir amatos, ir uzņēmēji, tāpēc ir no kā mācīties. Pasniedzēju pieeja ir ļoti elastīga, nepieciešamības gadījumā var vienoties. Visi tomēr ir strādājoši cilvēki, - pastāstīja Oksana.
Līga Plinte 2008. gadā pabeidza Marijas Brimmerbergas Pļaviņu vidusskolu un iestājās Valsts policijas koledžā. – Man gan Rīgā nesanāca ilgi mācīties, jo sākās krīze un pēc gada mani, tāpat kā daudzus citus, izsvieda, neko nepaskaidrojot. Mācībās man veicās, tā ka man tā bija liela psiholoģiska trauma. Domāju, ka viņiem vienkārši pietrūka naudas, jo šīs koledžas studentiem maksā Ls 240 mēnesī, jo mācības skaitās kā darbs. Ar skolas vadību risināju šo jautājumu, bet viņi atsaucās uz tiesībām neteikt man iemeslu. Tā es arī joprojām nezinu, kāpēc tiku izmesta, - nepatīkamo gadījumu atceras Līga. Pēc vidusskolas viņa bija domājusi doties studēt BSA Rīgā vai iet uz Policijas koledžu. Pēc atskaitīšanas no koledžas viņa ātri iestājās BSA, taču Jēkabpilī. Tagad meitene jau beidz 2. kursu. – Tas ir tuvāk mājām, jo dzīvoju pie vecākiem, Pļaviņās. Tagad ērti varu izbraukāt, un vispār man Jēkabpilī labāk patīk mācīties nekā Rīgā. Vakara nodaļā studēt ir vieglāk, un arī pasniedzēji ir saprotošāki, - sacīja L. Plinte. - Uzzināju, ka pēc studijām varu atgriezties Policijas koledžā un pamācīties trīs mēnešus, tad iegūšu policijas leitnanta pakāpi, taču es to vairs ne par ko nedarīšu, tāpēc ka vienreiz viņi jau manus sapņus sagrāva, - teica studente no Pļaviņām.


(Pārpublicēts no Jēkabpils rajona laikraksta „Brīvā Daugava”, 20.05.2010.